ko dara endija velīna?

“vispār es esmu ļoti melodramatiska” “tiešām? kā?” “nu tā kā filmās. kad notiek kaut kas dramatisks. parasti tā ir lauzta sirds. vai nāve. kas pa lielam tas pats vien ir.” “nu, un ko tu tad dari?” “kad?” “kad tev ir lauzta sirds”

   Atceros pirmo reizi, kad paliku drauga un viņu vecāku mājās, bet viņš devās uz darbu. Divas stundas es riņķoju pa istabu, cenšoties saņemties nokāpt stāvu zemāk līdz virtuvei, lai paēstu, jo zināju, ka labas manieres pieprasa arī piesēst un aprunāties ar drauga mammu - nu, agrāk vai vēlāk man tāpat būtu jāsaņemās un jāizkāpj no savas komforta zonas, skaidrs, ka neba pēdējo reizi esmu šādā situācijā. 

 ir jau nakts – gandrīz pusnakts. drīz jādodas dusēt. vēl tikai trīs lietas šovakar esmu ieplānojusi izdarīt, pirms censties laisties miegā (lai gan mēness spoži spīd un draud ar bezmiegu). tās ir šādas: