vispār es esmu ļoti melodramatiska

“vispār es esmu ļoti melodramatiska”

“tiešām? kā?”
“nu tā kā filmās. kad notiek kaut kas dramatisks. parasti tā ir lauzta sirds. vai nāve. kas pa lielam tas pats vien ir.”
“nu, un ko tu tad dari?”
“kad?”
“kad tev ir lauzta sirds”

“nu, brīžiem, protams, ir ļoti slikti, tad nesanāk. vajag, lai mazlietiņ atlaiž. pašā sākumā ir šoks, zaudējums, tīras sāpes. Tas ir pārāk…nu, pārāk uhh! Bet tad lēnām tajās sajūtās sāk ievīties samierināšanās.”
“Cik ātri tas notiek?”
“Nezinu, man nav laika izjūtas. Bet pietiekami ilgā.”
“Ahā”
“Nu jā, un tad ir tāds neliels laika sprīdis starp pirmajām sāpēm un pilnīgu samierināšanos, kad var spēlēt kino. Tas ir tā, nu…piemēram, pēdējoreiz man sirds salūza rudenī. Es biju iemīlējusies ļoti skaistā puisī, mēs bijām sadraudzējušies un gulējuši. Viņš gana ātri jau bija teicis, ka viņa jūtas ir platoniskas, bet es…nu, zini, samīlējies cilvēks”
“Nu, ja viņš pēc tam turpināja ar tevi gulēt..”
“Nu jā, nu jā, vai ne, mulsinoši, bet cilvēki laikam ir visādi, dažiem sekss nav tik nopietni.”
“Tev tas ir nopietni?”

“Nu jā, man svarīgs tas emotional connection, mīlēšanās - tā ir tuvības nākamā pakāpe. Man tā ir mīlestība, uzticēšanās, paļaušānās.”

“Domā viņam ne?”

“Domāju, ka arī! Bet laikam kaut kādā citādā formā. Nu, varbūt viņš to neredz kā kaut ko tik ļoti īpašu. Vai arī visas sievietes viņam ir tik īpašas…”
“Mm, nu jā. Viņš zināja, ka tu esi viņā iemīlējusies?”

“Sākumā nē. Es gan, manuprāt, diezgan eksplicīti ar savu izturēšanos signalizēju lielu interesi un patiku, bet daži vīrieši laikam tiešām ir akli.”

“Ko tu tādu darīji?”

“Nu, es rakstīju vēstuli par to, ka jūtu pret viņu kaut kādu tur….dievišķu mīlestību. Sūtīju visādas dziesmas…mēs katru dienu stundām ilgi sarakstījāmies…reiz es viņam pat rakstīju, ka viņš ir mana mūza!”
“Un viņš nesaprata? lol”

“Nu jā, bet tad tas kaut kā atklājās. Viņam, protams, bija ļoti žēl.”

“Nu, un pēc tam jūs turpinājāt gulēt?”

“Nē, viņš teica, ka negribot sāpināt manas jūtas, ja esmu iemīlējusies. Ko es cienu”

“hm”

“Nujā. Bija vakars, rudens. Mēs tikko bijām atvadījušies, apskāvušies pie krustojuma. Un, zini kā, mani vispār trigero brīžiem atvadīšanās no vīriešiem, pret kuriem man ir jūtas, ja”

“a no kā tev tas? Baidies, ka neatnāks atpakaļ?”

“Aha. Mana teorija ir, ka tas ir saistīts ar manu patēvu - nu, jo tad, kad viņš aizgāja, tad aizgāja pakārties.”

“mjā, heavy”
“Nu, un es zinu, ka tas nav racionāli, nu, šis nav tas gadījums, čista. Bet tas jau nav par faktiem, tas nav par racionālo, tā vienkārši ir trauma, kaut kādas neapstrādātas sēras.”

“Jā”

“Nu, lūk, mēs atvadījāmies un es gāju mājās, bija kaut kāds oktobris laikam, vakars, tumšs, pelēks, lija lietus.”

“Ļoti piemēroti’

“Jā, es jutos tāpat. Un es gāju un jutu tādu karstumu, smagumu, kas tā kā viļņveidīgi skalojās man pāri. Kā viļņi, īsti viļņi, man bija smagi iet, it kā katrs mans solis mēģinātu pacelt visas jūras svaru.”

“Jā, zinu.”

“Es nezinu, kā es būtu tikusi mājās, ja tā sajūta turpinātu pieaugt tajā intensitātē, bet tad mani atlaida. Bet nevis tā, ka kļūtu priecīgi, drīzāk - nu, ne tik fatāli. Un tu tā kā atceries, ka šis viss jau nemaz nav pa īstam. Nu, tas riktīgi ir, bet arī vispār nav, saproti?”

“Jā, laikam”

“Nu, tu tjipa atceries - ā, pareizi, šis viss ir nejauši. Šis nav Dieva sods. Šī vienkārši ir Dieva rotaļa. Viskaut kas gadās. Nevajadzētu tam pārlieku pieķerties”

“Izklausās ļoti eksistenciālistiski”

“Tu to saki gandrīz kā tādu palamu”

“Kā? Nē, nē, es to tā nedomāju”

“Okei, sorry. Mani vienkārši kaitina, ka, pietiek vien ieminēties kaut ar pušplēstu vārdiņu par jebko metafizisku, un atskanēs “izklausās pēc eksistenciālisma!” vai “O, tu esi filozofe?” Nu, besī, saproti? Tas ir principā tas pats, kā sarunas vidū kādam pateikt “aizveries’”

“Nesaprotu”

“Tas uzreiz nogalina dabisku sarunu, piepeši tā ir nevis cilvēcīga prātošana par subjektīvo laika pieredzi, bet gan kļūdaina atsauce uz Aristoteli un Heidegeru. Ja pirms tam tu biji vienkārši, tur, Baibas bijusī kursabiedrene, tad nosaucot tevi par “filozofi’, pat ja ķircinot, tev tiek pielipinātas kaut kādas random īpašības.”

“Ā, nu, stereotipi”

“Jā. Un nav jau tā, ka vienmēr būtu garām, bet tas nav būtiski. Ja nepaveicas ar kompāniju, tad jūti, ka tev atņemta iespēja iepazīstināt ar sevi kā cilvēku - tev jau ir pieškirta loma, tagad tev jānes uz saviem pleciem visu šo cilvēku nedaudz atšķirīgie priekšstati par filosofiem, vienlaikus cenšoties nesaplūst ar šo lomu - un tas ir grūti, jo tas, kā mūs identificē apkārtējie cilvēki sastāda lielu tiesu mūsu identitātes kā kopuma. Ā, un papildus tam, tev jāpatur prātā, ka visu, ko tu darīsi, kāds var iedomāties sākt attiecināt uz visiem filosofiem ever.”

“lol”

“Nu, un tas jau nav baigi apzināti. Tā jau cilvēks strādā, nu, lielākoties…”

“Domā, cilvēkiem tas ienāk prātā?”

“Kas?”

“Nu, ka viņi uz dažu uztvertu īpašību kopuma pamata konstruē veselu personu, visu trūkstošo pievelkot klāt balstoties aptuvenā iespējamībā?”

“Nu gan jautājums… dažiem ienāk, dažiem ne. Bet darīt to dara visi.”

“Vispār tu stāstīji par to, kā ej pa ielu ar lauztu sirdi un domā eksistenciālas domas”

“Ā, jā. Nu nē, es neteiktu, ka tā izteikti domāju šīs domas, nu, tās nav nekas jauns. Es drīzāk vienkārši atcerējos par tādu eksistēšanas modu, un caur to es varēju gūt estētisku, poētisku baudu par savu stāvokli.”

“Tādu kā romantiku”

“Jā. Nu, un šajā stāvoklī man jau ir kaut kāda rīcības brīvība, es varu ietekmēt kaut kādus savas realitātes pieredzes elementus.”

“Piemēram?”

“Nu, piemēram, šajā reizē es devos pastaigāties pa kluso centru. Bija vējains un tumšs un vēss, bet ne auksts. Un bija vēls. Es klausījos austiņās “Apsoli man neko” uz riņķi un smēķēju Marlboro cigaretes citu pēc citas. Es padarīju šo afektu par kinematogrāfisku pieredzi vienam skatītājam.”

“Bet vai tas nekļūst kaut kā neīsti? Kā spēlējot lomu?”

“Kāpēc tu domā, ka lomas izspēle ir kaut kas neīsts? Vai tad visi izcilie aktieri nerunā par to, ka viņi nevis tēlo savus varoņus, bet gan kļūst par tiem?”

“Nu, bet vai tad tur tomēr nav atšķirība - starp aktieri pašu un aktiera lomu?“

“Par kāda veida atšķirību tu runā? Tie ir dažādi modi, dažādi laiki, dažādi naratīvi un tuvās pasaules kartes.”

“Tuvās pasaules kartes? Ko tu ar to domā?”

“Tāda kā nozīmju sistēma, nu, konteksta lauks, am… Iztēlojies, ja, šitas te punktiņš ir cilvēks, tas esi tu”

“Okei”

“Un te apkārt - tas viss, kas ir apkārt - tā ir pasaule, kuru punktiņš pieredz un var pieredzēt.”

“Nuja”

“Vienā līmenī šī pasaule ir no punktiņa neatkarīga. Ja punktiņš būtu uzradies citur, tad šeit nekas īpaši nebūtu mainījies. Nu, protams, punktiņš ietekmē pasauli, bet, nu, saproti - ja divi punktiņi skatās uz vienu objektu, tie abi redz šo objektu (pieņemot, ka nekas nestāv priekšā un abi ir redzētspējīgi).”

“Empīriskā pasaule”

“Tieši tā. Bet pati par sevi tā ir savā ziņā bezjēdzīga. Vai nejēdzīga.”

“Muļķīga?”

“Nē, ne muļķīga. Bez jēgas. Bet punktiņus, lūk, tāda pasaule satrauc. Tā ir neizprotama, saproti, biedējoša. Tā bija, pirms paša pirmā punktiņa, tā kaut kā darbojās un turpina darboties. Neviens nezina, kāpēc, kā vai kam. Tas nekam neder, ja tev ir tik attīstītas smadzenes kā, piemēram, punktiņam.”

“Kas ar viņām?”

“Ar ko?”

“Ar smadzenēm.”

“Nu, tās ir radītas ar spēju uztvert un apstrādāt milzīgu skaitu impulsu. Un no spējas rodas vajadzība. Un tāpēc nevar tā būt, ka visa pasaule tiešām ir tik tukša, nesaprotama un nejauša, kā no malas izskatās. Un šīs attīstītās smadzenes uz visu kārtīgi un ilgi skatās, novēro un tad izdomā, kas ar ko un kā varētu būt saistīts. Tā ir kā spēle, kā mīkla, kuru tās mēģina atrisināt. Nu tā vispār ir visu cilvēces problēmu sakne, manuprāt”

“Paga, kā šeit ierakstās atšķirība starp aktieri un lomu?”

“Nu pagaidi, nevajag steigties. Man likās, ka tu jautā, jo gribi kaut ko saprast”

“Gribu, protams. Piedod, es vienkārši pazaudēju saiti.”

“Tas nekas. Nedomā par to, tas nav tik svarīgi. Pat ja mēs vairs neatgriezīsimies pie jautājuma par aktieriem. Mēs neesam skolā, viss safe”

“Jā, jā. Bet aktieri, es tomēr gribētu par viņiem dzirdēt.”

“Nu okei. Hm….Ā! Nu jā, tuvās pasaules kartes - tāpēc mēs šķietami novirzījāmies. Tā bija daļa no atbildes. Cilvēka pasaule ir nozīmju tīkls, ja, tīkli drīzāk. Teiksim, to, ka šis ir saucams par krēslu un to izmanto sēdēšanai varētu pateikt tūkstošiem cilvēku. Bet to, ka šis ir mans bērnības krēsls, atvests no lauku mājām dienu pēc vecvecmāmiņas bērēm - to zina tikai pāris cilvēku. Nu, un tuvā pasaule ir tuvo, personīgo nozīmju pasaule. Un tā nevar būt viena uz vairākiem, tāpat kā nevar būt divi punkti viena punkta vietā. Varbūt tie ir ļoti ļoti tuvu viens otram, bet tie nekad nekad nepārklājas pavisam. Nu, saproti?”

“Aha, tātad aktieris ārpus lomas un aktieris lomā dala tikai ķermeni - pasaule tiem ir katram sava?”

“ Jā, un tajā rodams viņu esamības pamatojums.”

“Paskaidro, lūdzu, mazliet vairāk, ko tu ar to domā”

“Mmmm…nu, nozīmes rodas caur attiecībām. Caur to, kā viens attiecas pret citu. Šīs attiecības ar citiem izsaka to, kas ir šī X nozīme, norāda, kāda ir viņa vieta pasaulē. Jebkura cilvēka izspēlētā loma gūst leģitimitāti, kad to atzīst cits cilvēks. Tajā brīdī tā kļūst par pilnvērtīgu lomu, par lomu, ko var spēlēt. Ar to var spēlēties citi, tā iesaistās rotaļā.”

“Tad sanāk - loma ir gan aktieris, gan tēls, ko tas izspēlē…”

“Mhm. Life a Movie”