brokastis

  

Atceros pirmo reizi, kad paliku drauga un viņu vecāku mājās, bet viņš devās uz darbu. Divas stundas es riņķoju pa istabu, cenšoties saņemties nokāpt stāvu zemāk līdz virtuvei, lai paēstu, jo zināju, ka labas manieres pieprasa arī piesēst un aprunāties ar drauga mammu - nu, agrāk vai vēlāk man tāpat būtu jāsaņemās un jāizkāpj no savas komforta zonas, skaidrs, ka neba pēdējo reizi esmu šādā situācijā. 

  Esmu apguvusi small-talk, tomēr mani allaž uztrauc šādas situācijas ar nesaprotamu scenāriju, situācijas, kuras pārvalda pieklājība, situācijas, kurās jāatstāj iespaids, jāveido komunikācija, kas nav radusies pavisam dabiski. Es, protams, tiku ar to galā, mums bija itin jauka saruna (atslēga ir saprast, kāds ir sarunu biedra interešu un zināšanu lauks, tad uzdot jautājumus, kuri nošauj divus zaķus ar vienu šāvienu - gan pašam ir interesanti, gan atbildētājam). 

  Nu ir pagājuši +/- četri mēneši un vairums dažādu "pirmo reižu", kurām jāiziet cauri it visās attiecībās, ir jau pārvarētas. Nu, sakot "vairums", es domāju tās klasiskākās - iepazīties ar vecākiem, parunāt ar viņiem, partnerim klātneesot, iepazīties ar viņa/-as bērnu/-iem, tikt cauri 2+ mēnešreižu cikliem (manā personā), PMS, traumu atblāzmām, robežām, mazliet sastrīdēties, nogurt, pastaigāties (nu un tā tālāk). 

  Pirmdien un šodien es atkal attapos viena mājā ar drauga vecākiem. Mums gāja lieliski - pirmdien mēs ēdām gulašu un drauga tēvs stāstīja par to, kā divas dienas bijis armijas pavārs kaut kur ziemeļos, bet šodien bondoju ar drauga mammu, jo mums abām ļoti ļoti garšo lašmaizītes ar sarkanajiem sīpoliem un citronpipariem. Vēl mēs papļāpājām par mūsu dzimtas kokiem, radiem, māsām, pusmāsām un māsīcām un es pieķēru sevi brīnāmies, ka ir cilvēki, kuri nudien jau vairākas paaudzes ir Rīdzinieki. 

 tā lūk. pasitu sev pa plecu. 

cav!